Šajās dienās cītīgi domāju par to, kādam turpmāk būt šim blogam. Nav jau tā, ka es caurām dienām sēdētu un apcerīgi lūkotos caur biroja logu uz satiksmi, tomēr, sēžot pie stūres un braukājot pa Rīgas ielām, nepamet doma, ka ikdienā nesanāks tik daudz filosofiskas pārdomas kā gribētos, toties biežāk te varētu rakstīt par ikdienas vērojumiem.
Piemēram, vakar vakarā gandrīz notriecu gājēju – braucu pa Vienības gatvi Jelgavas virzienā, tur starp Ģimnastikas ielu un Graudu ielu ir tumšāks posms, kur kā reiz ierīkota gājēju pāreja pār četrām joslām (bez luksoforiem, ar minimālistisku ielu apgaismojumu). Šādu tādu neattaisnojamu iemeslu dēļ braucu ātrāk kā parasti (gan jau bija kādi 65-70 km/h) un netālu pirms gājēju pārejas ievēroju, ka no kreisās puses ielai pāri sāk doties kāda sieviete. Pretī braucošās mašīnas stājas, man acumirklī bija jāpieņem lēmums, vai bremzēt vai turpināt ceļu tikpat ātri. (Pēc tam to situāciju analizējot, domāju, ka būtu paspējis šķērsot pāreju pirms gājējas, tomēr es nevienu brīdi skaidri nezinu, ko būtu darījusi tā sieviete – vai viņa būtu apstājusies ielas vidū, redzot, ka es nebremzēju, vai varbūt viņa kaut kādu iemeslu dēļ būtu paskrējusi.) Atceros, ka pirms bremzēšanas vēl iemetu acis atpakaļskata spogulī, lai pārliecinātos, vai man neviens “nesēž uz astes” (man tas ļoti nepatīk, bet tas atsevišķs stāsts). Spiedu spēcīgi pa bremzēm, dzirdot, ka bagāžniekā kaut kas nobūkšķ, atsitoties pret salona/bagāžnieka sienu. Vienubrīd neticēju, ka auto varēs apstāties pirms pārejas, tomēr tas apstājās tieši precīzi, kur vēlējos.
Manuprāt, galvenais arguments, kas liecina, ka šī ekstrēmā bremzēšana bija pareizais lēmums – labāk veikt nedrošu manevru, riskējot dabūt kādu “pakaļā”, nekā sabraukt neaizsargātu gājēju. Autovadītājs tomēr ir aizsargātāks.
Protams, mana lielākā kļūda bija ātruma pārsniegšana.
Par ātruma pārsniegšanu nākamais stāsts – pirms nedēļas man bija dažas brīvas dienas, ar ģimeni pabraukājām pa Latviju. Tā kā mašīnā bija arī 7-gadīgs radinieks, gribēju braukt maksimāli droši (lēnāk kā parasti), pie reizes vērojot, kā izmainās benzīna patēriņš, braucot ārpilsētas režīmā. Uz galvenajiem (A kategorijas) ceļiem kruīza kontroli liku uz 90-95 km/h, uz mazāksvarīgiem ceļiem – ap 75-80 km/h. Tajā dienā nobraucot kilometrus 300, vidējais patēriņš bija ap 6,0 l uz 100 km, t.i. tik zems, kā vēl nekad ar šo mašīnu. (Braucu ar 2006.g. Škoda Octavia, 1.6 l FSI, pa pilsētu vidējais patēriņš ir 10-11 l/100 km, ārpus pilsētas – 7-7,5 l/100 km.)
Secinājumi: braucot ar mazāku ātrumu, degvielas patēriņš samazinās, tomēr par drošības uzlabošanos vai pasliktināšanos grūti spriest. Tā kā tajā dienā mans braukšanas stils pielāgojās nevis satiksmes plūsmai (ātrumam pieaugot vai samazinoties atkarībā no citu automašīnu ātruma un kustības), bet gan konstantam ātrumam, bija vērojama bieža apdzīšana un nikni skatieni no apdzenošo braucēju puses. Apdzīšanas provocēšana pati par sevi ir bīstams manevrs, un, ja to papildina agresijas veicināšana, nekāds jēdzīgs drošības ieguvums nav, pat tad, ja braucu ar tehniskāi labā stāvoklī esošu automašīnu.
