Apdomājot iepriekšējo ierakstu par drošību un iekļaušanos joslā, nonācu pie secinājuma, ka vecais labais ieteikums par distances ievērošanu nav tikai tā… lai paspētu nobremzēt, ja priekšējais braucējs bremzē. Arī sastrēgums izlīdzinātos, ja liela daļa brauktu vienmērīgā ātrumā, ļaujot citiem braukt, pārkārtoties (atkārtošos, vēlreiz ievietodams saiti uz amasci.com lapas satiksmi modelējošajām animācijām).
Šorīt, kad no Mūkusalas apļa uzbraucu uz Salu tilta, viens VW vadītājs ļoti nervozi centās nelaist mani pirmajā joslā, akli turoties maksimāli tuvu pie priekšā braucošā. Nekādu viņa ieguvumu es tur nesaskatīju, pēc tam viņš visu tiltu varēja lepni braukt man pa priekšu, bet pēc manas pieredzes šāda spītīga nelaišana joslā tikai vēl vairāk uzbudina satiksmes dalībniekus, pirmkārt, burtiski kaitinot citus, otrkārt, izraisot aizmugurē nervozu gāzēšanu=>bremzēšanu=>gāzēšanu=>bremzēšanu, utt.
Un vēl tā distances ievērošanas lieta atgādināja kāda mana amerikāņu rada paradumu – viņš piebraucot pie krustojuma, atstāj lielu spraugu starp viņu un priekšā stāvošo auto. Viņš pastāstīja, ka lielu mūža daļu nodzīvojis Čikāgā, diezgan kriminogēnā rajonā un, atstājot šādu atstatumu, viņš atstāj iespēju jebkurā brīdī braukt prom, ja kāds nāk klāt un grib iekāpt.
