Arhīvs Decembris, 2007

nepamanīju gājēju

Ikdienā braukājot, paturu prātā, ka katrs vidējais šoferis dienā izdara kādas 2-3 kļūdas. Es neatceros, kur es dzirdēju šo atziņu, bet atceros komentāru, ka ne katra kļūda noved pie avārijas. Visbiežāk tās kļūdas ir sīkas, bet jāņem vērā, ka uz ielām tu dienā satiec simtiem citu šoferu, kuri tāpat mēdz kļūdīties 2-3 reizes dienā. Manuprāt, visbiežākās kļūdas ir nepareizi lēmumi, kas jāpieņem sekundes simtdaļā, piemēram:

* Tu brauc pa ielu, tev ir zaļā gaisma, bet tā sāk mirgot. Ko tu darīsi? Ja bremzēsi, vai esi drošs, ka aizmugurē nav kāds distances neievērotājs? Ja brauksi pāri, vai esi drošs, ka pretējā virzienā krustojumā iebraukušais vadītājs netaisīs strauju kreiso pagriezienu (tieši tāpat kā tu mēģinot paspēt pie zaļās gaismas)?

* Tu stāvi krustojuma vidū, gaidot brīvu spraugu satiksmē, lai taisītu kreiso pagriezienu. Vienā brīdī pretī neviens nebrauc (vai arī ir patālu un brauc lēnāk) un tu nekavējoties nogriezīsies, bet vai esi drošs, ka tur neiet gājēji pāri pie zaļās gaismas?

Un tā tālāk un tā tālāk. Katru dienu.

Lai gan vērojot satiksmi ik pa laikam piedomāju, ka šī pēdējā situācija potenciāli ir ļoti bīstama (gājējiem), vakar pats šādu kļūdu uztaisīju. Par laimi, tas beidzās tikai ar sirdsdarbības paātrināšanos, tomēr lika padomāt.

Ap septiņiem vakarā braucu pa Ģertrūdes ielu virzienā no Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas uz Skolas ielas pusi. Krustojumā ar Skolas ielu var nogriezties tikai pa kreisi, faktiski tas ir T-veida krustojums un vakar tai brīdī krustojuma otrā pusē stāvēja kāds auto ar ieslēgtām avārijas gaismām. Piebraucu pie krustojuma, apstājos un iečekoju, ka priekšā un pa labi no krustojuma esošie auto visi stāv vai arī kustas lēni, un griezos pa kreisi. Tikai tai brīdī, jau esot kustībā, ievēroju, ka burtiski mirkli pirms manis krustojumu šķērsoja kāds vīrs, ejot pretējā – Ģertrūdes baznīcas virzienā. Mea culpa, es nepārliecinājos, vai tur kāds ir, vai nav, lai arī bija visādi citi apstākļi, kas apgrūtina gājēja saskatīšanu – diennakts tumšais laiks, platās vējstikla sānu statnes (ja tā viņas sauc), tumši ģērbts gājējs…

Komentāri (3)

Daudz laimes dzimšanas dienā, Salu tilt!

Izrādās, šai dienā pirms 31 gada (10.12.1976) tika atklāts Salu tilts, tolaik Maskavas tilts. Daži fakti* no Latvijas Enciklopēdiskās vārdnīcas:

(…) 3,5 km gara inženierbūve pār Daugavu, kurā ietilpst 2 lieli un 2 mazi tilti, 7 estakādes un 4 gājēju tuneļi; savieno Lāčplēša un Krasta ielu ar K.Ulmaņa gatvi un Mūkusalas ielu, šķērsojot Zvirgzdusalu, Zaķusalu, Lucavsalu un Bieķensalu. Konstrukcijas veido nepārtrauktas sistēmas spriegbetona kastveida sijas, laidumu garums līdz 80 m. Monolītā betona balsti būvēti uz 30 m dziļiem urbpāļiem. Centrālās daļas 24 m platā brauktuve sadalīta 2 daļās (katrā 3 braukšanas joslas). Gājēju ietves izvietotas apakšējā līmenī uz galveno siju sānu konsolēm. Būvi projektēja Ļeņingradas un Rīgas projektu organizācijas; Salu tiltu būvēja 1975–77 (nosaukts Maskavas tilts).

Mazliet no vēstures – mans tēvs nesen stāstīja, ka šai attēlā redzamās konstrukcijas (atrodamas Lucavsalā, dažus simtus metru pa straumi uz augšu no tilta) esot izmantotas, lai uzliktu tilta posmus uz peldošiem pontoniem ūdenī un pēc tam tad nogādātu pašreizējā vietā: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Komentāri (2)

žiporožecs = nostaļģija

Šodien dodoties pusdienlaikā, man pa priekšu brauca sarkans žigulītis, labi saglabājies. Iekšā onkulītis, tikpat labi saglabājies. :) Aiz viņa braucot, pat sajutu, kā smaržo žigulis. Tehnikas niansēs diemžēl slikti orientējos, nezinu, kas tieši tur smaržoja/smirdēja – benzīns, izmeši vai kas cits. Bet smarža un pats žigulis atsauca atmiņā bērnību un atcerējos, ka savulaik pirmā mašīna, ar kuru mācījos braukt, bija mana tēva zaporožecs, apmēram šāds: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Komentāri (1)

vai izvēlēties sabiedrisko transportu

Gandrīz katru dienu domāju, vai nebūtu laiks atteikties no automašīnas (ikdienas braukāšanā uz darbu) un tā vietā izvēlēties sabiedrisko transportu, iet ar kājām vai varbūt braukt ar velosipēdu.

Pēdējā laikā milzu ažiotāža sacelta ap satiksmes problēmām Rīgā un sabiedrisko transportu. Problēmas Rīgā ir jau gadiem, ir dzirdēti viedokļi, ka daži atbildīgie departamenti vienkārši slinko vai arī nespēj tikt galā ar saviem pienākumiem. Man ir sajūta, ka šī nesen ieviestā steiga, kādā sabiedriskais transports tiek pasludināts par prioritāti, tiek izmantota kā pamatojums, lai paceltu biļešu cenas uz 0,40 Ls (un vairāk) par braucienu. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Komentāri (2)

A2 rekonstrukcija

db.lv vakar lasīju, ka [pēdējo dienu pie varas esošā] valdība un Satiksmes ministrija spērusi nākamo soli pretī vērienīgai autoceļa A2 rekonstrukcijai posmā no Rīgas apvedceļa līdz pagriezienam uz Valmieru, kur ir viens no savulaik slavenākajiem ceļu orientieriem – izbijušais restorāns Sēnīte (šo faktu es tā uzsveru, jo par šo tēmu prasās atsevišķs ieraksts). Arvienvārdsakot, tiks izsludināts iepirkumu konkurss. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Komentēt

joslu organizācija uz Salu tilta

Komentāros pie iepriekšējā ieraksta Atoms pameta interesantu domu, ko es šeit attīstu tālāk. :)

Kā būtu, ja uz Salu tilta virzienā uz centru sastrēgumu laikā aiztaisītu pirmo joslu pirms uzbrauktuves no Mūkusalas apļa? Tas varētu atvieglot satiksmi virzienā no Mūkusalas apļa, bet, no otras puses, grūti pateikt, kādu iespaidu tas atstātu uz plūsmu no Jūrmalas puses. Ja pirmā josla sastrēgumu stundās būtu aiztaisīta no Renault centra (kur no Jūrmalas puses nobrauc uz Mūkusalas apli), var cerēt, ka jau no Spices divās joslās plūstošā Jūrmalas šoseja arī šeit nebūtu traucēta (lasi: neviens nelīstu garām sastrēgumam). Cita lieta, ka jau tagad tālredzīgāki braucēji no Jūrmalas puses virs Mūkusalas apļa brauc pa divām kreisajām joslām, atstājot pirmo joslu “uzbraucējiem”. Papildus arguments: pirmās joslas segums abos virzienos virs Mūkusalas apļa ir tik sliktā kvalitātē (tilta posmu salaidumu vietās), ka regulārie braucēji tur ļoti nelabprāt izvēlas pirmo joslu.

Prearguments – joslas slēgšanas realizācija varētu neatmaksāties, t.i. ieguvums nebūtu vērā ņemams un nodokļu maksātāju naudu var iztērēt sasāpējušākās vietās. Viss gan atkarīgs, cik sarežģīti tas būtu īstenots – manuprāt, pietiktu, ja eksperimentālā kārtā tur izkarinātu ceļazīmi ar papildzīmi, ka šai joslā no tikiem līdz tikiem (kas varētu sakrist ar kravas auto braukšanas ierobežojumu) aizliegts iebraukt.

Ja reiz par joslām uz Salu tilta, tad vēl piebildīšu par vēl vienu lietu, kas man ir nācis prātā – Daugavas otrā pusē arī derētu pirmo joslu nodalīt no pārējām divām. Vismaz informatīvas plāksnes salikt kādus 100 m pirms nobrauktuves uz Krasta ielu. Pirms dažām dienām pie šīs nobrauktuves uz Krasta ielu (un citām Salu tilta nobrauktuvēm) uzstādīti krāsaini stabi, kas norāda joslu sadalīšanos (un netieši pievērš vadītāju uzmanību uz šo nobrauktuvi, aicinot laicīgi pārkārtoties un nebraukt pa zālāju). Ja tā vietā nobrauktuve uz Krasta ielu būtu par 5 m paplašināta (uz Maskavas ielas pusi), pirmo malējo joslu varētu pārvērst par pilnīgu nobraukšanas joslu uz Krasta ielu centra virzienā, otro joslu – par daļēju nobraukšanas joslu (atļauts nobraukt uz Krasta ielu Ķengaraga virzienā un atļauts arī braukt uz centru), bet trešā josla paliktu kā līdz šim – tikai centra virzienā.

Komentāri (1)

ceļu remonta nedarbi

Šodien braucu pa Salu tilta pirmo joslu centra virzienā, skatos, ka priekšā brauc kravas auto, turklāt samazina ātrumu un vienā brīdī taisa manevru, pārkārtojoties uz otro joslu. Tas viss notiek virs Lucavsalas pirms uzbrauktuves no Mūkusalas apļa, tāpēc, vērojot šo it kā parasto satiksmes situāciju, pirmā doma man bija tāda, ka viņš laicīgi atbrīvo pirmo joslu, lai “uzbraucēji” no Mūkusalas apļa vieglāk pārkārtotos. Kad kravas auto bija pārkārtojies, līdz ar to atbrīvojot man skatu uz priekšu, es ieraudzīju, ka pirmās joslas vidū stāv spainis! Mans ātrums nebija mazs – pirms tam biju braucis ap 80-85, bet biju mazliet nometis ātrumu, redzot priekšā lēno kravas auto, savukārt “spaiņa ieraudzīšanas brīdī” ap 70 droši vien bija. Tai brīdī nebiju gatavs pārkārtoties, ar kādu sesto maņu biju fiksējis savā “operatīvajā atmiņā”, kas blakus josla ir pilna un nevaru raut stūri pa kreisi, lai spaini apbrauktu, tāpēc strauji bremzēju, vienlaikus vērojot apkārtesošo satiksmi. Ieslēdzu pagrieziena rādītāju un uzreiz arī avārijas gaismas, lai kāds džigits man “neielido pakaļā”, līdz apstājos dažus metrus pirms spaiņa. Protams, tai brīdī man bija ieslēgusies stresa situācijas domāšana un vairāk uzmanības pievērsu iespējai no stāvēšanas pirmajā joslā (0 km/h) iekļauties otrās joslas satiksmē (vismaz 70 km/h), nekā spaiņa novērošanai, bet vēlāk pārdomājot un mēģinot atsaukt atmiņā šo situāciju, vizualizēt to, man liekas, ka aiz spaiņa bija ceļa remontdarbu bedre. Iespējams, tas spainis tur bija nolikts, lai autovadītāji laikus pamanītu šo bedri. Bet vai šādiem ceļa remontdarbiem nav domātas brīdinājuma zīmes? Tās ir vieglāk ieraudzīt, it sevišķi šādā lietainā dienā, kad jau pulksten 15-os dienasgaisma pazūd.

No vienas puses, vēlāk jutu vainas sajūtu, ka nebiju izkāpis un novācis to spaini no ceļa, ja reiz biju apstājies. No otras puses, ja tur bija bedre, varbūt spaini vieglāk ieraudzīt nekā bedri? Un varbūt šo savu vainas sajūtu es jau esmu izpircis, savulaik līdzīgos apstākļos ar kailām rokām velkot no ceļa nost betona akas grodus vai vēl citā reizē aizvācot sprāgušas riepas pārpalikumus.

Komentāri (3)