Man ļoti patīk ziema un arī braukšana ziemā pa sniegu! Tomēr šorīt pāris centimetri atlika līdz bum-bum pret cita auto bamperi. Es tāds samiegojies ripinājos ārā no sava guļamrajona pagalmiem, līdz vienā brīdī pamanīju, ka priekšā braucošais ir “nevietā” apstājies, bez īpaši izteiktām bremžu ugunīm. Spiežu bremzes, bet auto vēl turpina kustēties uz priekšu. Kad likās, ka kontakts ir neizbēgams, vēl paspēju stāvbremzi noraut. Kā jau teicu, pāris centimetri tur vēl palika.
Grūti pateikt, vai rokasbremze tur kaut ko glāba – zem sniega apakšā var būt pieblietēts sniegs, pat ledus. Zinu, ka šādos apstākļos jābremzē it kā pulsējot, lai nenobloķētu riteņus, bet ko darīt, ja neesmu ievērojis distanci un nav laika? Stūri grozīt pēdējā brīdī arī nebūtu nekādas jēgas, jo auto tikai turpinātu stūrgalvīgi kustēties sākotnējā virzienā.
Varbūt ātrāk būtu apstājies, ja būtu riepas ar radzēm, bet cik bieži tās ir patiešām vajadzīgas, ja es galvenokārt braucu pa pilsētas ielām un ziemas mums vairs nav tik sniegotas?
Secinājumi:
- Jāiemācās pārvarēt instinktīvo vēlmi ekstrēmos gadījumos no visa spēka spiest bremzes.
- Jāņem būs vērā, ka no rītiem samiegojies esmu ne vien es, bet arī citi (ja pārāk strauji apstāšos, kāds var to nepamanīt).
- Jāmeklē kāds nomaļāks laukums, kur nopietni patrenēties ar šādu ekstrēmu bremzēšanu un slīdēšanu pagriezienos.
